Kaspars un Stefans Ezra Dimiteri - Teātra bārā 11.1.2012

No tā, kas nu bija, saliktajā notikuma atminēšanās video sākumā nodziedu savu trako mājas palagu "Vienas palātas pavasarī", bet nobeigumā Stefans lasa dzejoli "Sēru parandža".

Teātra bārs - vieta iepretī teātrim, kura kulisēs esmu izaudzis. Mana bērnība ritēja ne tikai mājās, bērnu dārzā vai pagalmā. Liela tās daļa tika pavadīta arī kulisēs, teātra ballītēs, eglītēs, mēģinājumos, mammas vai tēta grimētavās. Teātra smaržas bija īpašas. Īpaši smaržoja frizētava, tērpu noliktava, koridoris, kurā aktieri kavējās, gaidot savu drīzo uznācienu. Taču tie laiki jau kā nebijuši, aizklāti ar pavisam citiem citādajiem. Interesanti, ka, būdams tālu no tiem laikiem, esmu nonācis pavisam līdzās manas bērnības teātra Lielā Meistara mājai. Eduarda Smiļģa muzejs ir manas ielas galā, bet pats ar Stefanu un Līgu mītējos Krišjāna Barona pagalmā - vēl viena dižena latvieša staigāto taku tuvumā. Netālu arī Māras dīķi un Oikas mika - nu Ojāra Vācieša muzejs. Smiļģa ielu pimāk dēvēja par Dārtas ielu, Krišjāņa sieviņas vārdā.

Teātra bārā bija vienkārši, sirsnīgi un silti. Paldies Imantam Kulinskim, kas mūs turp ielūdza. Paldies Inesei Sērdienei, kas šo to piefiksēja bildēs, īsā video un skaņas ierakstā. Paldies viesiem, kam atkal varēju būtu dziesminieks un kam Stefans atkal varēja būt dzejnieks.

Dzeja ir mirusi!
Dzeja ir nemirstīga!

Category:

Nonprofits & Activism

Tags:

• Kaspars Dimiters
• Stefans Ezra Dimiters
• dziesminieks
• folk
• new folk
• bards
• dzeja
• balāde